beigas

Tu aizver durvis kā pēdējo lappusi grāmatā,
Bez paskaidrojuma, bez “kāpēc”.
Un es palieku teikumā,
Kas pēkšņi beidzas ar punktu.

Un mēs ejam katrs savu ceļu,
Nezinot, vai vēl satiksimies reiz.
Bet kaut kur starp “paliec” un “aizeju”,
Paliek viss, kas bija mēs.

Tavi smiekli vēl skan manā prātā,
Kā dziesma, ko negribas beigt.
Mēs bijām vairāk nekā tikai vārdi,
Bet reizēm mīlestība klusām izgaist.

Un es jūtu, kā viss kļūst vieglāks un tālāks,
Kā tas, ko vairs nevar noturēt.
Bet sirds vēl mēģina pieķerties mirklim,
Kas jau sāk izgaist.

Un mēs ejam katrs savu ceļu,
Nezinot, vai vēl satiksimies reiz.
Bet kaut kur starp “paliec” un “aizeju”,
Paliek viss, kas bija mēs

Varbūt citā laikā, citā dienā,
Mēs nebūtu bijuši tik sveši.
Bet šovakar es atlaižu tevi,
Lai gan sirds vēl turas cieši.

Un mēs ejam katrs savu ceļu…
Un laiks mūs lēnām izkliedē.
Bet kaut kur starp “paliec” un “aizeju”,
Paliek viss, kas bija mēs.

Un ja kādreiz atcerēsies mani…
lai tas nav sāpīgi.
Tikai klusi.
Kā pēdējais teikums,
ko mēs abi sapratām bez vārdiem.